AUGU, KOKU UN MEŽU NOSAUKUMI NAUTRĀNU VIETVĀRDOS

Anna Stafecka (LU Latviešu valodas institūts)

AUGU, KOKU UN MEŽU NOSAUKUMI NAUTRĀNU VIETVĀRDOS

Augi, koki un meži cilvēka domāšanā un pasaules uztverē ieņem īpašu vietu. Tie ir arī ainavas dominante. Folkloristiskajā pasaules uzskatā koki ir gan pielūgti, gan arī tiem piedēvētas negatīvas īpašības, gandrīz katram kokam ir kāda simbola funkcija. Augu un koku nosaukumi plaši izmantoti arī vietvārdu darināšanā visā Latvijas teritorijā.

1990. gadā rakstu krājumā “Onomastica Lettica“ publicēts Dz. Hiršas raksts “Koku, mežu un krūmu nosaukumi Sarkanmuižas (Ventas) vietvārdos”, kurā autore analizē astoņpadsmit koku un krūmu nosaukumus un sešus mežu nosaukumus vienas Ziemeļkurzemes izloksnes toponīmikā. Šī raksta nolūks ir savukārt sniegt ieskatu radniecīgas leksiski tematiskās grupas vietvārdos vienā Latgales pagastā – Nautrānos.

Rakstā šajā grupā nosacīti iekļauti augu, krūmu, koku un mežu nosaukumi un ar tiem saistītā leksika – tātad aplūkojamais temats pēc satura nav īsti viendabīgs. Daļa no šiem nosaukumiem ir arī fizioģeogrāfiskie termini jeb ģeogrāfiskie nomenklatūras vārdi. Rakstā aplūkoti vietvārdi, kuros konkrētās leksēmas iekļaujas gan kā onomastiskie vietvārdu komponenti, gan arī kā nomenklatūras vārdi.

Ar augiem saistītajos Nautrānu vietvārdos nosacīti izdalāmas vairākas leksikas tematiskās grupas.

1. Vietvārdi ar augu nosaukumu šī vārda šaurākajā nozīmē, proti, augu segas jeb savvaļas augu un kultūraugu apzīmējumu.

Auga nosaukums vietvārdā parasti norāda uz savvaļas augiem vai kultūraugiem, kuri konkrētajā vietā auguši vai aug. Nautrānos reģistrētie savvaļas augu apzīmējumi veido nosaukuma onomastisko daļu. Reģistrēti vairāki vietvārdi, kas veidoti no savvaļas augu nosaukumiem.

Brùklàjs (brỳuklùojś) pļ, sal. brùklàjs (brỳuklùojś) ‘brūklenājs’. Senāk tas bijis klajums mežā, kur auguši brūklenāji, vēlāk, augu segai pārveidojoties, tur sākts pļaut sienu.

Brùkliņu krùmi (brỳukl'iņu krỳum@i) me, sal. brùkline (brỳukl'ińä) ‘brūklene’. J. Endzelīns tā cilmi saista ar verbiem braucīt, brukt un lei. bruknė “Preisselbeere” (ME I 341). Vārds brùkline acīmredzot ir substantivējies adjektīvs ar izskaņu -inis (sīkāk par adjektīviem ar -inis sk. Vulāne), jo vecākās paaudzes runātāji nereti lieto vārdu savienojumu brùkline uôga, kur vārds brùkline ir adjektīva funkcijā.

Dadzu sala (dodzu sola) la, sal. dadzs (dodzs) ‘dadzis’. Izloksnē lieto tikai o- celma formu dadzs (dodzs) ar nepārveidotu dzj > dž (līdzīgi kā, piemēram, vsk. ģen. lâca, drudza (sk. Lgr 182), sal. arī dsk. ģen. lâcu (luôcu), vietv. Lâca pùrvs Lazdonā, Rudzīte 306). J. Endzelīns vārdu dadzis saista ar lei. dagỹs “Distel, Klette” un latv. degt, sal. arī ar lei. dagùs “горячій; колкій” (ME I 429).

Lèidzir^kstàjs (l'èidźir^kstùojs) pļ. Vietvārda pamatā varbūt lēdzerkstes jeb mīkstā dadža nosaukuma iespējamais fonētiskais variants. Nautrānos atbilstošais apelatīvs nav konstatēts, taču kaimiņu izloksnē Bērzgalē reģistrēts auga nosaukums lēdzērkstes ‘eine gewisse (als Schweinefutter gebrauchte) Waldpflanze’ (EH I 736). J. Endzelīns šķirklī lēdzēkne dod vairākus šī auga fonētiskos un morfoloģiskos variantus un saista tos ar lei. lẽgersa “girios žolė, kiaulių labai ėdama” (ME II 456).

Nùorìetņu kal^ns (nùrìtņu kol^nc) pa, sal. nuorietne ‘saulrietenis’ (radniecīgs lei. rieâtenos“ eine Schlingpflanze; sempervivum tectorum”, rieâsti “rollen” ME II 841).

Nùoragu kal^ns (nùrogu kol^nc) pa (sal. nuoraga “Bibernell” ME II 836). Izloksnē vārds nuoraga mūsdienās nav reģistrēts.

Stìebràine (śťìbràińä) mitra pļava, kurā aug asa, cieta stiebrveida zāle. Nosaukuma pamatā apelatīvs stiebrs (sal. lei. stíebras “Stock” ME III 1077, sk. arī Karulis II 299).

Uôgu pùr(v)èņš (ûgu pùr@èńč) pu, kurā senāk augušas dzērvenes. Nosaukuma pamatā leksēma uoga (sal. lei. úoga, par apelatīva cilmi sīkāk sk. Karulis II 634).

Ušņu dìrva (ušņu ďìerva) la. Vietvārda pamatā leksēmas usne (sal. lei. usnė, usnis ME IV 309) un dirva ’lauks, tīrums’ (atbilst lei. dirvà, saistāms ar lei. dirâti “reissen”, sīkāku etimoloģiju skat. ME I 470). Izloksnē vārds dìrva uzskatāms par novecojušu.

Vàļu pùr(v)s (vùoļu pū̀rs) pu. Vietvārda onomastisko daļu veido apelatīvs vāle (arī vālīte) ‘vilkvālīte’, līdzīgi arī nosaukumā Vàlîšu pļava (vùol'eîšu pļova).

Vìršņa saleņa (v́ìeršņa sal'eņa), sal. viršņi ‘virši’ (lei. viržynai). Vienskaitļa forma virsnis mūsdienu Nautrānu izloksnei nav raksturīga, kaut gan dažviet kaimiņu izloksnēs tā reģistrēta (sk. LVDA 21. karti un komentāru).

Salīdzinoši mazāk Nautrānu vietvārdos sastopami kultūraugu nosaukumi.

Àuzàites (àuzàťiś // àuzàiťś) pļ, sal. àuzàite // àuzàits ‘lauks, kurā augušas auzas’ (muižas laikos šeit bijušas pļavas, muižnieks licis tās uzart un iesēt auzas). Jāpiebilst, ka lietvārdu e-celmu un i-celmu paralēls lietojums ir raksturīgs izloksnei, tas atspoguļots arī vietvārdos. Ar piedēkli -ait- izloksnē atvasina lietvārdus, kuri apzīmē lauku pēc attiecīgā kultūrauga novākšanas. Kaut gan piedēklis -ait- augšzemnieku izloksnēs ir visai produktīvs (sk. Laumane), Nautrānos apelatīvi ar -ait- parasti apzīmē tikai lauku, kuru pēc labības novākšanas var izmantot lopu ganīšanai (sk. arī Ancītis 179), sal., piemēram, kviesaite, linaite, miezaite, rugaite, arī ābulaite ‘āboliņa lauks pēc tā novākšanas’, bet, piemēram, rācinājs ‘lauks, kurā novākti rāceņi’, uļbicaine ‘kartupeļu lauks’ (sal. uļbiks ‘kartupelis’).

Àuzàits kal^nèņš (àuzàits kaľ^ńèńč) pa.

Kàpustiene (kùopusťìńä) la. Nosaukums atvasināts no vārda kāpusti ‘kāposti’, kas līdz ar lei. kopuâstas un ig. kābustas aizgūts no krievu kaпỹста. (ME II 194). Laukam, kurā auguši un novākti kāposti, Nautrānu izloksnē nav īpaša nosaukuma, taču nav izslēgts, ka šis vietvārds (iespējams, individuāls darinājums) tomēr sākotnēji attiecināts uz kāpostu lauku pēc minētā kultūrauga novākšanas.

Zìrņu sala (źìerņu sola) mā meža klajumā. Pamatā vārdi sala un zirņi (sal. lei. žìrnis “die Erbse” ME IV 729, par vārda sala semantiku Nautrānu izloksnē sk. Stafecka 48).

Nosacīti šai grupā varētu iekļaut arī vietvārdus ar sēņu nosaukumiem. Gandrīz vai vienīgais sēnes nosaukums, kurš sastopams kā vietvārda komponents, ir be¦ka (uzlūkojams par vārda pe¦ka fonētisku variantu, kurš savukārt varētu būt aizguvums no līb. päkā “Pilz” vai igauņu päkk “Pilz; Ballen (an der Hand, am Fuss) ME III 193). Tas reģistrēts septiņos vietvārdos, parasti apzīmējot vietas, kur šīs sēnes aug vai augušas: Be¦ku sala (baku sola 2X) klajums mežā, Be¦ku salas tī�rums (baku solys ťèirùms) la, Be¦ku pùr(v)èņš (baku pū$ŕèńč) pu, Be¦ku pèisèņš (baku p'èiśèńč) purvains mežs, Be¦kavka (bakou99ka) me, Bakîte (bak@eîťä) me.

Reģistrēts arī vietvārds Krimìldìene (kŕim@ìĺďìńä) pļ, kurš atvasināts no sēnes nosaukuma krimìlde (kŕim@ìĺďä).

2. Vietvārdi ar krūmu un koku nosaukumu.

Leksēma krūms ir viena no izplatītākajām leksēmām vietvārdos visos Latvijas novados, izņemot Latgali, kur tā reģistrēta samērā maz (Hirša 121). Nautrānos daudzskaitļa forma krùmi (krỳum'i) sastopama septiņos vietvārdos tikai fizioģeogrāfiskā termina nozīmē: Bàutra krùmi (Bàutra krỳum@i), Brùkliņu krùmi (brỳukl'iņu krỳum@i), Dubreņas krùmi (dubŕeńiś krỳum@i), Čakšu krùmi (Čakšu krỳum@i), Garie krùmi (gaŕì krỳum@i), Lûzeņa krùmi (łyûźeņa krỳum@i), Vē¦Ýršaraga krùmi (V?ìeršaroga krỳum@i). Savukārt izplatītākās no krūmkoku sugām Latvijā ir lazda un kārkls. Arī šo krūmkoku nosaukumi sastopami Nautrānu vietvārdos. Vārds lazda (sal. arī lei. lazdà ‘nūja, koks, lazda’, kam pamatā varētu būt ide. sakne *leĝ- ar nozīmi ‘vākt, lasīt’, sk. Karulis I 511) Nautrānos konstatēts piecos vietvārdos: Lazdas (lozdys) c, Lazdu leja (lozdu l'äja), Lazdu pļava (lozdu pļova), Lazdu pùr(v)èņš (lozdu pū�ŕèńč). No vārda kārkls (sal. lei. karâklas ME II 196) atvasināti divi vietvārdi: ciema nosaukums Kā$Ýrklinìeki (kùorkl'ińìk@i) un ganību nosaukums Kā$Ýrkleņi (kùorkl'eńi).

Leksēma bē¦rzs vietvārdu darināšanā bieži izmantota visos novados (Hirša 109). Arī Nautrānu vietvārdos visbiežāk sastopamā leksēma bē¦rzs (bārzs; sal. lei. béržas, bērza nosaukuma pamatā ir senākā nozīme ‘spožs, balts’, sk. Karulis I 122 – 123) reģistrēta vienpadsmit vietu nosaukumos: Bē¦Ýrzi (bā$Ýrźi) me, Bē¦Ý¦rzsaleņa (bā$Ýrssal'eņa) klajums mežā, Bē¦Ý¦rzu apàrs (bā$Ýrzu opòrs) zema vieta, Bē¦Ý¦rzu gals (bā$Ýrzu gòls 2X) pļ un la, Bē¦Ýrzulājs (bā$Ýrzulùojs) la, Bē¦Ý¦rzu kal^ns (bā$Ýrzu kol^ns) la, Bē¦Ý¦rzu lìekne (bā$Ýrzu ľìkńä) pļ, Bē¦Ý¦rzu pļava (bā$Ýrzu pļova), Bē¦Ý¦rzu sala (bā$Ýrzu sola) augstāka vieta purvā. Vietvārda Bē¦Ý¦rzeņu mala pļ pamatā ir deminutīva forma bē?rzìņš (b'ìerźèńč), kur izloksnes ā mijas ar ie līdzīgi kā, piemēram, bā$Ýrns : b'ìerńèńč, sàta : śìeťeņa. Bērzam latviešu pasaules uzskatā ir īpaša vieta, tas latviešu mitoloģijā figurē gandrīz vienīgi saistībā ar debesu dievībām, tas ir arī viens no kosmiskā koka ekvivalentiem (Kursīte 118).

Latvijas toponīmikā izplatītā leksēma alksnis Nautrānos tiek lietota tās fonētiskajā variantā elksnis (sal. arī lei. al)ksnis, apv. el)ksnis; pamatā ide. sakne *el- /*al- ar nozīmi ‘sarkanbrūna krāsa’, sk. Karulis I 66; varianta elksnis izplatību skat. LVDA 8. kartē). Nautrānos tā reģistrēta desmit gadījumos: E?lkšņi (èl'kšńi) me, Bàltie èlkšņi (bòlt'ì èl'kšńi) ga, Cùku èlkšņi (cỳuku èl'kšńi) ga, E?lkšņu gàls (èl'kšņu gòls), E?lkšņu pļava (èl'kšņu pļova 3X), E?lkšņu pùr(v)s (èl'kšņu pū$rs), E?lkšņu malas mā$rki (èl'kšņu molys mùork@i), Vîtulē¦nu èlkšņi (V?eîtulànu èl'kšńi). Folkloristiskajā pasaules uzskatā alksnis uzskatīts par nevēlamu koku (Kursīte 199). Arī tautas ticējumos tam piedēvētas negatīvas īpašības – alksnis tiek uzskatīts par nederīgu koku, ja jaunai mājai ieliek stūrī alkšņa ķīli, māja sabruks u. tml. (LTT I 42).

Līdzīgi arī leksēma liepa (sal. lei. líepa) ir viena no biežāk lietotajām vietvārdos, tā parasti norāda uz objektu, kurš atrodas vai atradies liepas tuvumā. Nautrānos leksēma liepa reģistrēta septiņos vietvārdos: Lìepas (l'ìpys) la, atrodas pie divām kopā augošām liepām, Lìepas apàrs (l'ìpys opòrs) zema vieta, Lìepas kal^ns (l'ìpys kol^ns) pa, Lìepeņu apàrs (l'ìp'eņu opòrs) zema vieta, Lìepu sala (l'ìpu sola 3X) la, pļ, mā. Liepai, kā zināms, baltu pasaules uzskatā ir ļoti nozīmīga vieta. Senatnē liepa tikusi pielūgta, tai upurēti ziedojumi, lai tādējādi izlūgtos labklājību cilvēkiem un lopiem.

Arī egle (sal. lei. ẽglė, pamatā ide. sakne *edh- ‘smails’, no kā adjektīvs ar nozīmi ‘durstīgs’, Karulis I 261) Latvijas onomastikā ir viena no izplatītākajām leksēmām (Hirša 112). Nautrānos piecu vietu nosaukumu pamatā ir leksēma egle: Dziļuma egles (dźiļuma ägľiś) me, Egles pļava (ägľiś pļova 2X), Egļu pļava (ägļu pļova), Egļu kal^ns (ägļu kol^ns) pa. Egle, tāpat kā priede, senatnē neesot stādīta pie mājām, jo uzlūkota par bīstamu un cilvēku priekšstatos saistīta ar miršanu (Kursīte 199).

Pieci vietu nosaukumi ir ar leksēmu apse (sal. lei. apušė, sīkāk par etimoloģiju sk. Hirša 107 – 108): Apses (apśiś) la, Apsîte (apśeîťä) la, Apsîtes (apśeîťiś) me, Apšu pùr(v)èņš (apšu pū�ŕèńč) pļ, Apšu sala (apšu sola) klajums mežā. Apsei latviešu folklorā ir izteikti daudz negatīvu īpašību, tā no visiem kokiem visvairāk asociējas ar nomiršanu. Apse tiek uzskatīta par nolādētu arī lietuviešu folklorā, lietuvieši neesot apses stādījuši māju tuvumā un apses koku nav izmantojuši celtniecībā (sīkāk sk. Kursīte 193 – 194).

Retāk Nautrānu vietvārdos sastopami citu koku nosaukumi. Divos vietvārdos reģistrēta leksēma priede (par cilmi sīkāk sk. Hirša 129 – 130; Karulis II 80): Prìežu kal^nèņš (pŕìžu kaľ^ńèńč) pa un Krista prìede (krysta pŕìďä) pļ. Nosaukuma pamatā leksēmas krists ‘krusts’ un priede.

Cē¦�rmûškas dùobes (cā$rmyûšku dùb'iś) la, sal. cē¦rmūška (cā$rmyûška) ’sērmūkslis, pīlādzis’ (par etimoloģiju sk. Karulis II 173, LVDA 5. – 7. kartes komentāru), duobe ‘bedre’(par leksēmu duobe Nautrānu vietvārdos sk. Stafecka 50) .

Vîtulè¦nu èlkšņi (V?eîtulànu èl'kšńi). Vietvārda pirmais komponents laikam no uzvārda, kurš acīmredzot darināts no vārda vîtuls ‘vītols’ (sal. lei. výtulas “Ein Bund”, par etimoloģiju sk. ME IV 648, Karulis I 542).

Uôzùlnìeki (ûzùl'ńìk@i) c. Nosaukuma pamatā leksēma uôzùls (ûzùls) ‘ozols’ (sal. lei. á7žuolas “Eiche” ME IV 427, Karulis I 638).

3. Vietvārdi ar mežu un koku puduru nosaukumu.

Leksēma mežs kā fizioģeogrāfisks termins reģistrēts divos vietvārdos: Silavas mežs (sylovys m@ežs) un Degteru mežs (ďekťeru m@ežs). Neliela meža vai koku pudura nosaukumu, kurā aug pārsvarā vienas sugas koki, nereti veido no šo koku nosaukuma daudzskaitļa formas, piemēram, Apsītes, Bē¦rzi, Egles, Elkšņi. Taču Nautrānu izloksnē pazīstami arī vēl citi mežu (vai mežu paveidu) nosaukumi, parasti tie lietoti fizioģeogrāfiskā termina nozīmē. Skuju koku mežu, kas aug sausā augsnē, sauc sìls (sỳłs), sal. lei. šìlas “Haide, Haidekraut; Fichtenwald”, ME III 839). Šī leksēma ir triju vietvārdu komponents: Vā�rnu sìls (vùornu sỳłs), Kapu silèņš (kopu śil'èńč) un Silava (syłova) mā.

Latviešu literārajā valodā vārds birze, birzs apzīmē gandrīz jebkuru lapu koku mežu, līdzīgi tas ir arī Ziemeļkurzemē (Hirša 109). Vārdi bìrze (b@ìerźä) un bìrzs (b@ìerźś) visai plaši sastopami arī Nautrānu vietvārdos. Taču Nautrānos vārdus birze, birzs attiecina tikai uz bērzu birzi, respektīvi, mežu, kur pārsvarā aug bērzi. Arī vietvārdos leksēma birze, birzs sastopama visai bagātīgi, tā reģistrēta 12 gadījumos: Bìrze (b@ìerźe) me, Bìr(z)sneņa (b@ìerśńeņa 2X) me, la, Bìrzs (b@ìerźś) mā, la (2X), Bìrzsmala (b@ìerśśmola 2X) la, Bìr(z)steņa (b@ìerśťeņa 2X) la, Kalßna bìrzs (kol^na b@ìerźś) me, Bìrzìene (b@ìerźìńä) la. Sastopams arī slāvisms Rošča (< kr. pоща) mā, iespējams, lai diferencētu divas netālu esošās mājas ar vienādu nosaukumu Bìrzs.

Mežu, kurā pārsvarā aug alkšņi, Nautrānos sauc àlksna (òlksna), neliela alkšņu meža vai koku pudura apzīmēšanai, kā jau iepriekš minēts, lieto arī vārdu èlkšņi. Vārds àlksna plaši sastopams arī vietvārdos (visbiežāk tie ir pļavu nosaukumi un apzīmē vietu, kur auguši vai izcirsti alkšņi): AÝlksna (òlksna 7X) pļ, me, AÝlksnas pļava (òlksnys pļova 3X), AÝlksneņa (àĺksńeņa) pļ, Briêžu àlksna (bŕîžu òlksna) pļ, De¦gušā àlksna (dagušùo òlksna) me. Šajā grupā iekļaujams arī slāvisms Oļkovka (sal. kr. oльха ‘alksnis’) – bijusī muižas mežsarga māja.

Nautrānos reģistrēts māju nosaukums Uôsa (ûsa), kam pamatā apelatīvs uôsa ‘ošu birzs’.

Vairāki mežu un koku puduru nosaukumi raksturo to veidu vai formu.

Aizaugušu purvu vai pārpurvotu mežu Nautrānos sauc peiss (sal. apvidvārdu pīsa, pīse, pīss, par cilmi dažādi viedokļi, sk. ME II 234). Šī leksēma ir izplatīta arī vietvārdos: Apalàis pèiss (opolỳś p'èiss), Be¦ku pèiss (baku p'èiss), Degteru pèiss (ďekťeru p'èiss), Garais pèiss (gaŕìś p'èiss), Viļumu pèiss (V?iļumu p'èiss). Reģistrēta arī deminutīva forma pèisèņš: Be¦ku pèisèņš (baku p'èiśèńč). Visai izplatīts Nautrānos ir pļavas nosaukums pèisamala, parasti tā ir pļava, kas atrodas pie kāda aizauguša purva vai pārpurvota meža un kurā ir mazvērtīgs siens.

Uz biezi saaugušiem kokiem vai krūmiem norāda nosaukumi, kuru pamatā ir sakne biez- (biež-): Bìezùmnîca (b'ìzùmńeîca) klajums meža vidū, kur biezi saauguši krūmi, arī Bìežņa (b'ìžńä) me.

Divu vietvārdu pamatā ir apelatīvs atlase ‘atvase’ (saistāms ar atvase, sal. arī lei. atvašà, la. vasa (urspr. “fett” ?) zeme ME I 172; 207) : Atlase (atlaśä) krūmainas ganības un Atlases (atlaśiś) pļ.

Koku puduri sauc kupsa, retāk – sala. Abas šīs leksēmas sastopamas arī vietvārdos: Vistu kupsa (vystu kupsa) me, Kupseņas pļava (kupśeńiś pļova), Kļavu sala (kļovu sola) koku puduris, Saleņa (saĺeņa) egļu puduris starp tīrumiem.

Nautrānos ir vairāki vietu nosaukumi, kuri darināti ar sakni lauz- vai lūz-: Laûzeņa mala (laûźeņa mola 2X) pļ un la, Laûzèņš (laûźèņč) la, Lûzeņa krùmi (lyûźeņa krỳum@i), Lûzeņa mā$rki (lyûźeņa mùork@i), Lûzinìeki (lyûźińìk@i), c (senāk ciema vietā bijis liels mežs, kas izpostīts vētrā), Lûzs (lyûźs) la, mā.

Apelatīvs lūza, kas pazīstams dažās citās Latgales izloksnēs (piemēram, lūza Aulejā, sk. EH 765) Nautrānos nav reģistrēts.

Aplūkotais Nautrānu vietvārdu materiāls rāda, ka savvaļas augu nosaukumi vietvārdos sastopami biežāk nekā kultūraugu nosaukumi.

Bagātīgi pārstāvēti arī koku un mežu nosaukumi. Visbiežāk lietotā leksēma ir bē¦rzs (11X), elksnis (10X), liepa (7X), egle un apse (5X). Retāk vietvārdos sastopami citu koku nosaukumi: priede (2X), cē¦rmūška, uozuls, vītuls 1(X). No mežu nosaukumiem Nautrānu vietvārdos biežāk sastopami alksna 13 (X) un birze, birzs (12X). Reģistrēts arī reti sastopams ošu birzs nosaukums uosa. Vairāki mežu un koku puduru nosaukumi norāda uz to veidu vai formu, piemēram, atlases, peiss, nosaukumi ar sakni biez- un lauz- vai lūz-.

Analizētais materiāls ļauj secināt, ka ar augu valsti saistītos vietvārdus veido galvenokārt mantotie vārdi.

Avotu un literatūras saraksts

Ancītis – Ancītis K. Aknīstes izloksne. Rīga: Zinātne, 1977.

EH – Endzelīns J., Hauzenberga E. Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai. 1. – 2. sēj. Rīga: 1934-1946.

Hirša – Hirša Dz. Koku, mežu un krūmu nosaukumi Sarkanmuižas (Ventas) vietvārdos // Onomastica Lettica. Rīga: Zinātne, 1990, 102-148.

Laumane – Laumane B. Derivāti ar piedēkli -ait augšzemnieku izloksnēs // Onomastica Lettica. Rīga: Zinātne, 1990, 92-101.

Lgr – Endzelīns J. Latviešu valodas gramatika. Rīga: LVI, 1951.

LVDA – Latviešu valodas dialektu atlants. Leksika. Rīga: Zinātne, 1999.

Karulis – Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. 1.-2. sēj. Rīga: Avots, 1992.

Kursīte – Kursīte J. Mītoloģiskais folklorā, literatūrā un mākslā. Rīga: Zinātne, 1999.

LTT – Latviešu tautas ticējumi. Sakrājis un sakārtojis P. Šmits. 1. sēj. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1940.

ME – Mīlenbahs K. Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. 1. – 4. sēj. Rīga: Izglītības ministrija, 1923 –1932.

Rudzīte – Rudzīte M. Latviešu dialektoloģija. Rīga: LVI, 1964.

Stafecka – Stafecka A. Zemes reljefa apzīmējumi Nautrānu vietvārdos // Vārds un tā pētīšanas aspekti. Rakstu krājums 6. Liepāja: LiePA, 2002, 46-52.

Vulāne – Vulāne A. Adjektīvu ar -inis, -ine derivācija un atributīvā funkcija augšzemnieku dialektā // LZA Vēstis. Nr. 1. Rīga, 1986, 73-84.

Names of Plants,Trees and Woods in Nautrāni Placenames

Summary

The article deals with names of plants, trees and woods as the components of Nautrāni placenames. Upon examination of the toponymyc collection, the following features have been pointed out.

1.The names of wild plants are more widespread than the names of cultivated plants.

2. More widely used names of trees in toponyms are: bē¦rzs ‘birch-tree’ (11X), elksnis ‘alder’ (10X), liepa ‘linden’ (7X), egle ‘fir-tree’ (5X) and apse ‘asp’ (5X). Other names of trees as components of toponyms are rare: priede ‘pine’ (2X), cē¦rmūška, ‘mountain-ash’ (1X), uozuls ‘oak’ (1X), vītuls ‘willow’ (1X).

3. Among the names of woods alksna ‘alder-grow’ (13X), birze, birzs ‘birch-grow’ (11X) can be pointed out. Such names of woods and tree-clumps as biezumnīca, biežņa ‘thick wood’, atlase ‘sprout’, peiss ‘swampy wood’ characterize their form or shape.

The analyzed material allows a conclusion that the names of plants, trees and woods are mostly of Indo-european and Baltic origin.

Uz augšu