|
AR DZĪVNIEKU PASAULI SAISTĪTĀ LEKSIKA NAUTRĀNU VIETVĀRDOS |
|||
|
Anna Stafecka (LU Latviešu valodas institūts)
AR DZĪVNIEKU PASAULI SAISTĪTĀ LEKSIKA NAUTRĀNU VIETVĀRDOS
Rakstā turpināts Nautrānu izloksnē sastopamo vietvārdu tematisko grupu apskats, aplūkojot ar dzīvnieku pasauli saistīto leksiku. Nosacīti šajā grupā iekļauti ar kukaiņu, zivju, putnu, savvaļas un mājdzīvnieku nosaukumiem saistītā leksika. Līdzīgi kā citu tematisko grupu vietvārdu apskatā (sk. Stafecka 2002; Stafecka 2003) arī šajā rakstā analizēti vietvārdi, kuros konkrētās leksēmas iekļaujas gan kā onomastiskie vietvārdu komponenti, gan arī kā nomenklatūras vārdi. Ar dzīvnieku pasauli saistītajos Nautrānu vietvārdos nosacīti izdalāmas vairākas tematiskās grupas. 1. Kukaiņu nosaukumi. Kukaiņu nosaukumi reģistrēti četros vietvārdos, un tie veido vietvārdu onomastisko daļu. Blusu saleņa (blusu sal'eņa) pļ, (sal. lei. blusà ’der Floh’ ME I 318).. Iespējams, ka vārda blusa primārā nozīme varētu būt saistāma ar senāko nozīmi ‘lēkt’ (Karulis I 137). Kâpuru pùr(v)èņš (kuôpuru pùr'èńč) pļ. J. Endzelīns vārdu kâpurs saista ar kâpe, kâpars ‘die Raupe’, kuri savukārt atvasināti no verba kāpt (ME II 192, 194). K. Karulis leksēmas kāpurs cilmi saista ar senāku nozīmi ‘liekt, līks, tas, kas liecas, lokās’ (Karulis I 380). Uôdu saleņa (ûdu sal'eņa) klajums mežā. Vārds uôds saistāms ar verbu ēst, sal. arī lei. úodas, kr. oâoäú (ME IV 413). Vutu kal^ns (vutu kol^nc). Sākotnēji tas bijis pakalns ar vairākiem ieapaļiem apstrādātiem tīrumiem. Sal. vuts ‘uts’ (lei. utis ME IV 310) ar izloksnei raksturīgo v piespraudumu.Vietvārda nosaukums acīmredzot veidots uz salīdzinājuma pamata. 2. Zivju un ūdens dzīvnieku nosaukumi. Šajā nosaukumu grupā nosacīti apvienoti pieci vietvārdi. Asàrupe (asàrup'ä) z. Nosaukuma pamatā zivs nosaukums asaris (asàŕś), sal. lei. ešerỹs un ašerỹs, kas cilmes ziņā saistāms ar vārdu ass (ME I 143. Nosaukums asaris pazīstams visā Latvijā (sk. Laumane 71 - 72). Pìkstùļnîca (p'èikstùl'ńeîca) strauts. Vietvārda pamatā acīmredzot izloksnē sastopamais zivs nosaukums pīkstulis ‘pīkste’, kurš savukārt atvasināts no verba pīkstēt (ME III 230 - 231). Vārds pīkstulis izplatīts Latvijas austrumu daļā, retāk tas sastopams Kurzemē (Laumane 156-157). Màiļupîte (màiļup'eîťä), neliels strautiņš, Ičas pieteka. Nosaukuma pamatā mazas seklūdens zivs mailītes nosaukums, saistāms ar lei. máila, maĩlius ‘kleine Fische’, līdzīgas nozīmes arī slāvu valodās (sk. ME II 550, Laumane 130-131). Var^dîte (var^d'eît'ä) pļ. Sal. var^de, izloksnes forma var^d'iv'ä, dem. var^d'iv'eît'ä. Radniecīgs lei. varlė (ME IV 476, sīkāk sk. LVDA 29. kartes komentāru). Vêžu krasts (v'iêžu krosc) vēžu ķeršanas vieta Ičas krastā. Vietvārda pamatā leksēma vēzis, kam atbilst lei. vėžỹs. J. Endzelīns to saista ar verbu vēzêt(iês) 'strauji virzīt' ME IV 574). Arī K. Karulis piedāvā līdzīgu cilmes risinājumu, vārdu vēzis saistot ar vēzt 'virzīt sānis, atpakaļ' (Karulis II 517). 3. Vietvārdi ar putnu nosaukumiem. Nautrānu vietvārdos var izdalīt divas apakšgrupas ar putnu nosaukumiem. 3.1. Mājputnu nosaukumi. Nautrānu vietvārdos reģistrēti divu mājputnu nosaukumi. Vietvārdu Gaîļa kaléns (gaîļa kolénc) pa un Gaîlîšu pļava (gaîl'eîšu pļova) onomastisko daļu veido leksēma gailis (sal. lei. gaidỹs, vārds etimoloģiski saistāms ar verbu dziedāt (ME I 584). Leksēma vista (vysta) sastopama vietvārdā Vistu kupsa (kupsa 'koku puduris'). Vārds vista salīdzināms ar lei. višta (ME IV 626). K. Karulis uzskata, ka pamatā ir ide. nozīmes 'mājputns' attīstība (Karulis II 541) . 3. 2. Meža un lauku putnu nosaukumi. Meža un lauku putnu nosaukumi Nautrānu vietvārdu darināšanā izmantoti visai bagātīgi. Apuôdzeņa (opûdźeņa) pļ. Pamatā leksēmas apuogs deminutīva forma, atbilst lei. apúokas ‘ūpis; mazā, ausainā pūce’ ME I 133. Par cilmi dažādi viedokļi. J. Endzelīns, atsaucoties uz A. Becenbergeru, kurš uzskata, ka vārda pamatā ir ide. sakne skaņu atdarināšanai, saista to ar skaņu verbu ūkšuot 'seufzen' (ME I 133). K. Karulis vārda apuogs cilmi saista ar senāko nozīmi ‘(spalvām) apaugušais’ (Karulis I 73). Dzē�rves sala (dz'äÜ�rv'is' sola) Laizānu ciema daļa. Vietvārda pamatā leksēma dzērve, kas atbilst lei. gérvė (ME I 548), kuras pamatā, pēc K. Karuļa domām, ide. sakne *ger- skarba putna kliedziena apzīmēšanai (Karulis I 249). Ķìvìte (k'ìv'ìt'ä) pļ. Leksēmu ķìvìte līdz ar igauņu kīwit J. Endzelīns uzskata par aizguvumu no viduslejasvācu kiwit (ME II 390). Savukārt K. Karulis neizslēdz iespēju, ka nosaukuma pamatā varētu būt šī putna balss atdarinājums (Karulis I 478). Leksēma strads (strods) 'strazds' ir divu nosaukumu pamatā: Stradi (strod'i) c. un Stradu kal^ns (strodu kol^ns) pa. Leksēma strads disimilācijas ceļā radusies no strazds (ME III 1080). Vanagu lìcis (vonogu l'èic'c') pļ. Leksēma vanags atbilst lei. vãnagas (ME IV 468). Par cilmi dažādi uzskati. K. Karulis min ide. sakni ar nozīmi 'tumšs' (Karulis II 481). Vā�rnu sìls (vùornu sỳłs) me. Leksēma vārna atbilst lei. várna, kr. bîðîíú (ME IV 506). Pamatā ide. sakne ar nozīmi 'degt, dedzināt, melnot' (Karulis II 489). 4. Vietvārdi ar dzīvnieku nosaukumiem. Ar dzīvnieku nosaukumiem saistītā vietvārdu apakšgrupa ir visplašāk pārstāvēta šajā tematiskajā grupā. Tajā savukārt var izdalīt divas apakšgrupas: 4.1. Mājdzīvnieku un mājlopu nosaukumi. 4.1.1. Mājdzīvnieku nosaukumi. Nosaukums kaķis (iespējams, radies no kuršu valodas paradigmas – vienskaitļa nominatīva *katis un ģenitīva kaťa, no kā latviešu ģenitīva forma kaķa (ME II 140) veido divu vietvārdu onomastisko daļu. Ganību nosaukums Kaķa cìrtums (kača ćìertùms) sastāv no leksēmas kaķis un cìrtums (acīmredzot saistāms ar verbu cirst, taču izloksnē leksēmai cìrtums ir arī nozīme ‘brūce, ievainojums’, sal. cìrtums ‘die Hiebwunde’ ME I 388). Leksēma kaķis sastopama arī lauka nosaukumā Kaķa kaléns (kača koléns). Vietvārdi atspoguļo izloksnei raksturīgo k > č. Nav izslēgts, ka abu šo nosaukumu pamatā ir iesauka Kačs. Kaķenes nosaukums izloksnē ir ar tai raksturīgo izskaņu -ine – kaķine (kačińä), kas atspoguļots arī divos vietu nosaukumos: Kačines kaléns (kačińiś koléns) pa un Lilà kačine (lyluo kačińä) pļ. Leksēma suns (sal. lei. dial. šunis, senprūšu sunis, sk. ME III 1122) sastopama ciema Suņavìeši (suņavìši) nosaukumā. Šī dzīvnieka mātītes nosaukums kuce ir divu nosaukumu pamatā – Kucines (kućińiś) c un Kuces kaléns (kućiś kolénc) pa. Par vārda kuce cilmi ir dažādi uzskati (sīkāk sk. Karulis I 432-433). J. Endzelīns pieļauj, ka tas varētu būt arī aizguvums (sal. igauņu kuts ‘Hűndchein’ ME II 298). 4.1.2.Mājlopu nosaukumi. Mājlopu nosaukumi Nautrānu vietvārdos pārstāvēti visai bieži. Leksēma cūka ir piecu vietvārdu komponents. Ar šo leksēmu darināti pļavu nosaukumi Cùcìene (c'ìuc'ìn'ä) // Cùcinîca (c'ìuc'ìn'eîca). Vārds cūka kā vietvārda komponents reģistrēts vēl trijos vietvārdos: Cùku alùotèņš (cỳuku olùt'èn'č) avots (sal. aluots ‘avots’), Cùku èlkšņi (cỳuku èl'kšn'i) me, Cùku kal^nèņš (cỳuku kaľ^ńèńč) pa. J. Endzelīns vārdu cùka salīdzina ar krievu dial. ÷óõà, ÷óøêà, öóøêà un pieļauj iespēju, ka vārds cūka varētu būt aizgūts no slāvu valodām (ME I 398). Semantiski šajā grupā iekļaujas vietvārdi ar leksēmu vepris (sal. kr. båïðú ME IV 538), kura ir četru vietvārdu komponents: Vepra dìrva (v'epra d'ìerva) la, Vepràukas cèļš (v'epròukys c'è'l'š), Vepra pùr(v)s (v'epra pū�rs) zema pļava, Veprava (v'eprova) ga. Vēl jāmin vietas nosaukums Dzeku kaléns (dźäku koléns). Izloksnē ar vārdu dźäks dažkārt apzīmē sivēnu, puscūci. Šim vārdam piemīt zināma nozīmes nianse, laikam saistāms ar izsauksmes vārdiem dźäk- dźäk! (vai dźök- dźök!), kurus lieto, aicinot klāt sivēnus. Ē�rzeļa pļava (I�erz'eļa pļova) pļ. Vietvārda pamatā leksēma ērzelis, kas atbilst lei. er)žilas, arī aržùs ‘ñòðàñòíûé’ (ME I 577). Zirgu ģints mātītes nosaukums ķēve ir triju vietvārdu komponents. Pļavas nosaukuma Ķèves aste (k' )v'is' ast'ä) pamatā ir leksēmas ķēve un aste. Leksēmu ķēve J. Endzelīns uzskata par aizguvumu no leišu kévė (ME II 377), bet K. Karulis aplūko vairākus viedokļus par šī vārda cilmi (sīkāk sk. Karulis I 467). Vārds aste cilmes ziņā saistāms ar ass ‘scharf’, arī krievu ocmü ‘Granne an Ähren’, ‘langes Haar im Pelzwerk’ (ME I 145); sal. arī ar Ičas upes līkuma nosaukumu Garà aste (garùo aśt'ä). Vēl ar leksēmu ķēve reģistrēti nosaukumi Ķèves apàrs (k' )v'is' opòrs) un Ķèves pùr(v)s (k' )v'is' pū�rs). Divu vietvārdu pamatā ir leksēma kumèļš (sal. lei. kumelỹs, sīkāku etimoloģiju sk. ME II 311): Kumeļa apàrs (kum'eļa opòrs) un salīdzinoši jauns darinājums Kumeļu stiga (kum'eļu styga), pa kuru dzīti uz ganībām kolhoza kumeļi. Nosaukums radies 50. gados. Vietvārdu Kazinieks (kaźińìks) pļ un Kazu pùr(v)s (kozu pū�rs) pu pamatā ir leksēma kaza (sal. lei. ožkà, senprūšu wosee, iespējams, aizgūts no krievu êîçà, ME II 183). Vē�rša lìekne (v'ìerša l'ìkńä) ieleja. Vietvārdu veido leksēmas vērsis un liekne. Leksēmu vērsis (atbilst lei. ver)šis ‘Ochs; Kalb’ ME IV 565) izloksnē lieto ar nozīmi ‘bullis’, savukārt vārdam liekne (sal. lei. liekná ‘niedrige Wiese’ ME II 495) ir nozīme ‘ieleja’. Vē�ršaraga krùmi (V'ìeršaroga krỳum'i) ga. Nosaukuma pamatā saliktenis, kura sastāvā vārdi vērsis un rags (sal. lei. rãgas ‘Horn’ME III 465). Vucinu sala (vucynu sola) pamatā ir leksēma vucins ‘auns’(par cilmi sk. ME IV 675), šī leksēma izplatīta augšzemnieku izloksnēs (sk. LVDA 51. karti un komentāru). Vietvārdu Vušku kalns (vušku koléns) un Vušku sala (vušku sola) onomastisko daļu veido leksēma vuška (sal. izloksnes vuška ‘aita’, etimoloģiju sk. ME IV 677, šis vārds izplatīts augšzemnieku dialektā (sk. LVDA 50. karti un komentāru). Kopumā mājputnu un mājdzīvnieku nosaukumi apzīmē objektus, kuri atrodas tuvāk mājām vai saimnieciski izmantojamās vietās (pļavas, ganības u. c.). 4. 2. Meža dzīvnieku nosaukumi. Izplatīti vietvārdu komponenti Nautrānos ir arī meža dzīvnieku nosaukumi. Nosaukumu Aæpšines (uôpšińiś) garens pakalns mežā un Mazà Aæpšine (mozùo uôpšińä) me pamatā ir vārds āpsis (sal. lei. opšrùs ‘der Dachs’ ME I 239). K. Karulis vārda nozīmes attīstību saista ar ide. *op- ‘darīt, veikt’, no kā apvidvārds āpēties ‘steidzīgi pūlēties, darboties’ (Karulis I 74). Caunes slasti (caûńiś slosťi) me. Nosaukumu veido leksēma caune ar izloksnei raksturīgo šī vārda ē-celma formu (atbilst lei. kiáunė, senpr. caune, kr. êóíà ME I 364) un vārda slasts ‘slazds’ (sal. lei. slãstas (par iespējamo cilmi sk. ME III 917) daudzskaitļa forma. Leksēma briedis (sal. li. bríedis, senpr. braydis ‘das Elen’ ME 337) ir triju vietvārdu komponents: Briêži (bŕî’ži) c, Briêdiene (bŕîd'ìńä) pļ, Briêžupe (bŕîž'upä) strauts. Izloksnē vārds briedis apzīmē gan alni, gan briedi. Šāds vārda briedis lietojums ir bijis pazīstams līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei (sīkāk par vārdu briedis un alnis nozīmju pārstatatījumu sk. Bērtulis). Ar leksēmu lapsa (sal. lei. lapė, senpr. lape ‘der Fuchs’ME II 422) veidoti divi vietvārdi: Lapsu duobes (lopsu dùb'iś) lapsu alas mežā un Lapsu kalneņš (lopsu kalńèńč) la. Arī vārds lācis ietilpst triju vietvārdu sastāvā, tas ir pamatā pļavas nosaukumam Lâcinieks (luôćińìks), lauka nosaukumam Lâča gabàls (luôča gobòls) un Ičas pietekai Lâčupîte (luôčup'eîťä). J. Endzelīns vārdu lācis salīdzina ar lei. lokỹs, senpr. clokis ME II 434). Pēc K. Karuļa domām, pirmatnējais ide. lāča apzīmējums baltu, slāvu un ģermāņu valodās ir zudis, vairoties no lāča piesaukšanas un aizstājot to ar segvārdu (sk. Karulis I 481- 482). Visbiežāk Nautrānu vietvārdos sastopams vārds vilks (sal. lei. vil)kas, senpr. wilkis ME IV 588). Ar šo leksēmu konstatēti septiņi vietvārdi: Vìlku lìcis (vỳłku ľèićć) pļ, Vìlku pļava (vỳłku pļova), Vìlku pùr(v)s (vỳłku pū�rs), Vìlku pùr(v)èņš (vỳłku pùŕèńč), Vìlku styga (vỳłku styga) celiņš mežā, Vìlku taks (vỳłku toks) la, Vìlku žƒrs (vỳłku žƒrs) me. Vilka nosaukums, pēc K. Karuļa domām, saistāms ar verbu vilkt, kam savukārt pamatā ir nozīme ‘raut, laupīt, plēst’, un sākotnēji tas bijis segvārds ar nozīmi ‘plēsējs, laupītājs’, vēlāk kļuvis par šā dzīvnieka īsto nosaukumu (sīkāk sk. Karulis II 530). Leksēma zaķis sastopama lauka nosaukumā Bàltàis zaķis (bòłťìś začč). Pēc J. Endzelīna domām, vārds zaķis varētu būt aizguvums no baltkrievu çàéêà ‘Hase’ ar pārveidojumu pēc kaķis parauga (ME IV 683). Ar dzīvnieku nosaukumiem saistītajā leksikā Nautrānu vietvārdos galvenokārt ir mantoti vārdi.
Aplūkotais vietvārdu materiāls ļauj secināt, ka visproduktīvākie Nautrānu vietvārdos ir savvaļas putnu un dzīvnieku nosaukumi: leksēma vilks ir reģistrēta 7 vietvārdos, briedis un lācis – 3 vietvārdos. Kā vietvārdu komponenti konstatēti 5 savvaļas putnu nosaukumi un tikai 2 mājputnu nosaukumi. No mājdzīvnieku nosaukumiem biežāk sastopamie vārdi ir cūka (5X) un vepris (4X). Vairāku ar mājdzīvniekiem un mājputniem saistīto vietu nosaukumu pamatā ir iesaukas, piemēram, Gailis, Kaķis, Vēršarags Analizētais materiāls ļauj secināt, ka ar dzīvnieku valsti saistīto leksikas slāni veido galvenokārt mantotie vārdi. .
Avotu un literatūras saraksts
Bērtulis – Bērtulis R. Par lietvārdu alnis un briedis semantiskajām attiecībām latviešu un lietuviešu valodā // Latviešu leksikas attīstība. Zinātniskie raksti, 86. sējums. Rīga: LVU, 1968, 159 - 174. EH – Endzelīns J., Hauzenberga E. Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai. 1.-2. sēj. Rīga, 1934-1946. Laumane – Laumane B. Zivju nosaukumi latviešu valodā. Rīga: Zinātne, 1973. LVDA – Latviešu valodas dialektu atlants. Leksika. Rīga: Zinātne, 1999. Karulis – Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. 1.-2. sēj. Rīga: Avots, 1992. ME - Mīlenbahs K. Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. 1.- 4. sēj. Rīga: Izglītības ministrija, 1923-1932. Rudzīte – Rudzīte M. Latviešu dialektoloģija. Rīga: LVI, 1964. Stafecka 2002 – Stafecka A. Zemes reljefa apzīmējumi Nautrānu vietvārdos // Vārds un tā pētīšanas aspekti. Rakstu krājums 6. Liepāja: LiePA, 2002, 46 - 52. Stafecka 2003 – A. Stafecka. Augu, koku un mežu nosaukumi Nautrānu vietvārdos // Vārds un tā pētīšanas aspekti. Rakstu krājums 7. – Liepāja: LiePA, 2003 93-99.
Names of Animals in Nautrāni Placenames Summary
The article deals with names of animals as the components of Nautrāni placenames. Upon examination of the toponymyc collection, the following features have been pointed out: 1.The names of wild birds and animals are more widespread than the names ofdomestic ones. 2. More widely used names of wild animals are: vilks ‘wolf’, lācis ‘bear’ and briedis ‘deer’, names of domestic animals - cūka ‘pig’ and vepris ‘boar’. The analyzed material allows a conclusion that the names of animals are mostly of Indo-european and Baltic origin.
|
|
||