Pasvītrotais izlaists (“Lauku Avīze”  2002. gada 20. augustā)

KAUNĪGIE LATGAĻI VAI POLITISKI NEVĒLAMI VALSTS PAMATIEDZĪVOTĀJI

“Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli” (Indriķa hronika X, 3)

(Latvji, kas īstenībā saucas latgaļi)

Divvalodība jums, bet ne mums

Kaza pagaidām dzīva

No diviem ļaunumiem parasti izvēlas to mazāko

Noteikumi par latgaliešu izloksnes lietošanu.

Divvalodība jums, bet ne mums

1917. gada 26.-27. aprīlī (pēc vecā stila) Rēzeknē sanāca Latgales kongress, kuram bija sevišķa nozīme Latgales un visas Latvijas turpmākajā liktenī, jo Latgale nolēma atdalīties no Krievijas Vitebskas guberņas un pievienoties Latvijai. Padomju Latvijas laikā tika noklusēts gan pats kongress un tā lēmumi, gan tā vēsturiskā nozīme. Vēstures grāmatās ziņas par kongresu ir ļoti trūcīgas. Nav atrasti kongresa protokoli; ir saglabājusies tikai kongresa rezolūcija. Tas, protams, ļauj atšķirīgi traktēt kongresa nozīmi no autora redzes viedokļa un pat ieinteresētības. Taču skaidrs ir viens, ka Latgales pievienošanās Latvijai nenotika pilnīgā vienprātībā (tagad tik tiešām ir mazsvarīgi, vai tie bija  baznīckungi, kuri pārdeva latgaļus čūļiem...). Jādomā, ka toreiz nebija citas izvēles, kā vien apvienoties ar Latviju, taču Latgales apvienošanās kongresa lēmumi par Latgales tiesībām pašvaldības, saimnieciskajās, zemes reformas, valodas un skolu lietās netika īstenoti. Par to liecina F. Trasuna un F. Kempa runas Satversmes sapulces un 1. Saeimas stenogrammās. Un turpmākie notikumi Latvijā.

Neskatoties uz šiem Rēzeknes kongresa lēmumiem, Latgales pārstāvji valodas jautājuma nodrošinājumu pieprasīja gan Tautas padomē 1919. gadā, gan arī Satversmes Sapulcē, vēlāk arī Saeimā.

Latvija tātad apvienojās kā divvalodu valsts, kurā latgaļu valodai bija valsts valodas tiesības Latgalē, bet pārējos novados lietojama tikai lietvedībā (iesniegumu un dokumentu u.tml. iesniegšanas tiesības). Šīs tiesības bija nodrošinātas  ar likumu.

Viens likums - viens taisnība visiem. Taču arī šajā situācijā dažiem gribējās un joprojām  ļoti gribas būt vienlīdzīgākiem. Līdzīgi kā Katalonijā, kur spāņi ir par divvalodību, taču ne sev, bet kataloņiem.

Ir gan latviešu literārā jeb rakstu valoda, tas ir, apzināti izkopta, normēta valodas rakstības forma  (skat. LLVV 528. un 728. lpp.), gan latgaliešu literārā jeb rakstu valoda. Un abās var runāt gan pareizi, gan nepareizi. Diemžēl pat daudzas latgalietes, kas ir mācījušas vai arī turpina mācīt latviešu valodu un literatūru  skolās, uzskata, ka runāt latviski nozīmē runāt pareizi, bet runāt latgaliski  - nepareizi.

Iespējams, ka, runājot par valodu un dialektu (arī dialekts var būt normēts, jo rakstība ārpus valodas vai dialekta nepastāv, piemēram, Krievijā mācību grāmatas sākumskolai tiek izdotas hantu valodas četros dialektos, turklāt tikai dialektos, jo hantu literārās valoda kā tādas nav; Šveicē ir normēta gan retoromāņu valoda, gan tās pieci dialekti), nenāktu par ļaunu šajā nolūkā vispār atteikties no apzīmējuma dialekts tā pārāk izplūdušā formulējuma un  daudznozīmības dēļ. Jo vairāk - zināmas starptautiskās institūcijas un struktūras izmanto šo apzīmējumu pat finansiālu apsvērumu dēļ. Pietiek kādu valodu nodēvēt par dialektu, lai tai liegtu jebkura veida finansiālo atbalstu un aizsardzību salīdzinājumā ar tām valodām, kuras ir iekļautas kategorijā ”mazāk vai retāk lietotās valodas”. Eiropas Savienības valstīs mazāk lietoto valodu birojs izvairās iekļaut šajā kategorijā atsevišķas valodas, kurās runā pat vairāki miljoni cilvēku, jo attiecīgajā  valstī šī valoda tiek dēvēta par dialektu. Arī latgaļu valoda tika degradēta par dialektu politisko apsvērumu dēļ. Tās tautas valoda, kura deva nosaukumu gan valstij, gan šās valsts oficiālajai valodai, tas ir, latviešu valodai, kura pati ir seno latgaļu valodas turpinājums (“Latviešu valoda ir jāuzskata par latgaļu (nevis zemgaļu!) valodas turpinājumu, ko ļoti stipri arhaizējoši ietekmējis arhaiskākās zemgaļu valodas substrāts” (sk. Z. Zinkevičs “Par latviešu valodas cilmi” Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A. -  1996. 50. sēj.,4./5. nr. 29.-32. lpp.).

Latvijas valsts simbols ir seno latgaļu karogs. Savs karogs ir arī lībiešiem, čigāniem, neskatoties uz to, ka viņiem nekad nav bijis savas valsts. Latviešiem kā tādiem nav bijis savu valstisku veidojumu, toties latgaļiem tādi ir bijuši vismaz četri.  

Nav pierādījumu, kurā vēstures brīdi tad ir beigusies latgaļu kultūra un sākusies latgaliešu kā latviešu tautas sastāvdaļas kultūra. Nav saglabājušās rakstu liecības, kāda bija tā valoda, kurā  runāja senie latgaļi un tāpēc vien nevar apgalvot, ka viņi nerunāja līdzīgi tagad runātajai latgaļu valodai. Viņi varēja runāt citādi vai līdzīgi tagad runātajai latgaļu valodai, protams, neņemot vērā svešvārdus, laika gaita valodā ienākušos aizguvumus, kā arī kaimiņtautu valodu fonētikas un gramatikas ietekmi. Manuprāt, vārds "latgalieši" lietojams kā reģionāls vai ģeogrāfisks jēdziens, tas ir, kāda novada iedzīvotāju apzīmējums, un tie var būt ne tikai latgaļi vien. Savukārt arī latgaļi var būt  vidzemnieki vai zemgalieši, ja viņi dzīvo attiecīgajā novadā. Tātad latgaļi ir tautas apzīmējums un etniska rakstura jēdziens.

Kaza pagaidām dzīva

Saskaņā ar jauno Valsts valodas likumu, kurš stājās spēkā 2000. gada 1. septembrī, valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda. Šim likumam būtu bijis jārunā tikai par  valsts valodu un tās lietošanu, neapcerot lībiešu valodas aizsardzību un nemēģinot definēt to, kas ir svešvaloda un kas ir latgaliešu rakstu valoda  u.tml. To visu sīki varētu reglamentēt Latvijas Republikas Valodu likumā vai Likumā par valodām. Cerams, kā kādreiz tāds arī taps.

Valsts valodas likuma 3. panta 4. apakšpunkts skan: "Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību." Nav vairs augšzemnieku dialekta, vismaz šā likuma izpratnē.  Ak vai, J. Endzelīnam un viņa sekotājiem! Tas nozīmē, ka šim paveidam jābūt tādām pašām tiesībām kā valodai, no kuras šis paveids ir it kā darināts vai radies, tātad visiem Saeimas likumiem un lēmumiem u.tml. jābūt rakstītiem kā latviski, tā latgaliski, jo kurš gan būs tas viedais, kurš noteiks un ar kādu rīkojumu, ka tas  jāraksta tikai latviski, savukārt tas tikai latgaliski vai abējādi. Protams, šā likuma norma ir tapusi, stingri ievērojot principu '"Vilks paēdis, un kaza dzīva". Pagaidām vēl dzīva, jo šī kaza ir neparasti dzīvotspējīga.

Var jau uzņemties aizkustinošas rūpes par lībiešu it kā vienīgo pamatiedzīvotāju valodas aizsardzību un veicināt tās saglabāšanos un attīstību. Gluži vienkārši - lībiešu ir pāris simti. Taču arī lībiešiem bija nolemts a priori kļūt par latviešiem (ne pārāk sen ir atļauts pasē rakstīt  lībietis (līvs) latvieša vietā). Starp citu savā laikā Krievijas Federācijas teritorijā izdotajās pasēs ailē "tautība" rakstīja latgaļec  (latgalis). Diemžēl vēlāk no PSRS tautu kartes pamazām nozuda vairāki desmiti tautu. Dižās nākotnes un pārprastās vienotības vārdā.

Var jau saprast tos, kurus biedē, kas notiktu, ja pēkšņi tautskaites datos atsevišķā ailē parādītos “latgaļi”. Tad krievu skaits Latvijā varētu  izrādīties lielāks nekā latviešu skaits. Taču tas vēl nenozīmē, kā kādai tautai tāpat vien ir jāupurējas citas labā.

 Saskaņā ar Europe Areas Ethnologue Home SIL Home (Vasaras lingvistikas institūts ASV)  datiem Latvijā dzīvojot 1394000 latviešu, to skaitā esot vairāk nekā 500000 latgaļu. Latgaļu Pētniecības institūta Daugavpilī sākumlapā tiek minēts, ka latgaļu valodu ikdienā lieto ap 150 000 - 200 000  personu. Starp citu personām, kuras 2000. gadā tautas skaitītājam norādīja, ka ir latgalietis (latgalis), skaitīšanas lapā atbilde tika kvalificēta kā latvietis atbilstoši "2000. gada tautas skaitīšanas rokasgrāmatai" norādēm.

Attiecībā uz latgaļu valodu ir bijuši pieņemti daudzi un dažādi lēmumi. Minēšu tikai dažus:

1) Rēzeknes apriņķa zemste, rēķinoties ar politisko situāciju, 1913. gadā atļāva skolās latgaļu mācību valodu... Vietējās varas praksē tas bija cildens un atdarināšanas cienīgs piemērs, kas ir aktuāls arī mūsdienās.

2) Carismam lojālā krievu avīze “Graždanin” (1917. g. Nr. 17) rakstīja:

“Skolu un darba vietu aizliegumi orientē latgaļus uz poļu pusi. Režīma pretiniekus nevajag taisīt tik mazā tautiņā!”

3) Latvijas Padomju valdības priekšsēdētājs P. Stučka 1919. gadā parakstīja rīkojumu “Par oficiālajām rakstos lietojamajām valodām”, kura 1. pants skan šādi:

“Iekšējā darīšanas valoda, kā centrālajās, tā arī vietējās iestādēs ir viena no vietējām valodām  pēc iedzīvotāju vairuma, latviski, latgaliski, vai krieviski”.

Latgaļu valoda nav bijusi mirusi dabiskā nāvē, lai to būtu nācies atdzīvināt kā ivritu Izraēlā. Tā gan ir tikusi nīdēta, nicināta, aizliegta, nemaz nerunājot par Latgales īpašvārdu un vietvārdu latviskošanu, piemēram, tagadējā Balvu rajona Ploskīnes (Ploskenas) un Orlovas ezeri vienu laiku bija pārdēvēti par Purvēzi un Melgzni, bet Pokuļova (latgaļu valodā pokuļs ir sermulis) ir kļuvusi par Pakaļevu. Zilupe savu pašreizējo nosaukumu ieguva līdzīgā veidā. Sīnupe (Siena upe) krievu valodā tika pārveidota kā Siņaja, ko savukārt latviešu valodā atveidoja kā Zilupe ( no krievu valodas vārda siņij - zils). Līdzīgs liktenis piemeklēja Iudrupi (Ūdru upe), ko krievi nodēvēja par Utroju, un tad latvieši par Rītupi (no krievu valodas vārda utro - rīts).

Latvijas brīvvalsts trīsdesmitajos gados Latgales skolās pirmajās četrās klasēs mācības notika latgaliski, latgaļu valodu pasniedza kā mācību priekšmetu no 3. klases divas stundas nedēļā. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma latgaļu mācību grāmatas tika izņemtas no apgrozības un naidīgo mācību pārziņu iespaidā pat sadedzinātas. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī latgaļu grāmatas bibliotēkās. Arī Krievijā tika dedzinātas grāmatas eskimosu, čukču u. c. valodā. Taču tajā pašā Krievijā pirmajos gados pēc oktobra apvērsuma bija atzītas visas valodas, tostarp arī latgaļu kā trešā dzīvā baltu valoda. Starp citu Krievija bija pirmā valsts, kurā tika atvērta pirmā skola ar latgaļu mācību valodu. Tika izdotas ābeces latgaļu valodā Pleskavā, Maskavā, Pēterburgā, Tomskā, Novosibirskā. Ačinskā latgaļiem bija pat sava veida augstākā mācību iestāde. Skumji, ka arī daudzi latgaļi kļuvuši par mankurtiem. Pat Balvos latgaļu konferences laikā atskanēja kādas pedagoģes izsauciens: “Tas nevar notikt!” (attiecībā uz latgaļu valodas ieviešanu skolā) - viņa gan domāja “nedrīkst”, taču acīmredzot nav kārtīgi apguvusi latviešu literāro jeb valsts valodu. Arguments - latgaliski taču protam, bet esam pieraduši runāt latviski. Bijām pieraduši runāt krieviski arī tad, ja klausītāju vidū atradās viens augstprātīgs, nespējīgs krievs (tikai krievu valodu protošais). Nu līdzīgi notiek tikai ar angļu valodā runājošā parādīšanos….

Vai tiešām kaut kur ir kaut viens cilvēks, kuram vienīgais šķērslis iestājai augstskolā ir bijušas latgaļu valodas zināšanas? Vai kāds ir palicis savas istabas šaurībā, zinot mātes valodu? Galu galā tas ir atspēriena punkts citu valodu apzinātai apgūšanai.

No diviem ļaunumiem parasti izvēlas to mazāko

Latgaļi jau no sensenajiem laikiem ir  saukti latgaļi, lotygaļi, letigali jeb latvīši, latvi, lati, letti, lotva, latiši... Pārējie bija tikai un vienīgi: selone, curone, semigallen, tas ir, sēļi, kurši, zemgaļi. Un vēl - senajās slāvu hronikās, pat jaunākajos caru laikos Krievijā tieši latgaļi ir saukti - lotyši. Toties pārējie apkārt latgaļu zemēm - čuhņa. Un Latvijas teritorijā līdz pat 17. gadsimtam par latviešiem ir saukušies vienīgi latgaļi (latgaļu valodā latgaļi sevi dēvē vārdā "latvīši", Latvijas teritoriju bez Latgales sauc ''Čyuleja" un tās pamatiedzīvotājus ''čyuli"). Tā dēvētā kurzemnieku valoda ir bijusi lietota reti un tādēļ vācu, pēc tam zviedru luterāņu garīgā vadība, sākot no 17. gadsimta ir atteikusies no kurzemnieku valodas nosaukuma, bet, paturot viņu valodu ir devusi tai nosaukumu “latviešu valoda”. Laika gaitā šī valoda un jaunais valodas nosaukums ir nostiprinājies un ieguvis pašreizējo izpratni “latviešu valoda”; līdzīgi tas notika arī ar jēdzienu “latviešu tauta”. Tagad vārds ‘’latvieši” apzīmē jau citu tautu, no kuras latgaļi, viņu kultūra ir izstumta, kur latgaļus sagaida tikai letonizācija jeb pārlatviskošana. Rusifikācija jeb pārkrievošana pagaidām nav izdevusies, kaut visāda veida mēģinājumu ir bijis pietiekami. Piemēram, pirmās drukas aizlieguma laikā, kurš lietuviešiem un latgaļiem bija no 1864. - 1904. gadam. Lai gan latgaļiem jau bija ap 250 gadu ilga grāmatniecības tradīcija, tas krievu imperiālismam netraucēja īstenot tumsonīgo koloniālpolitiku. Lietuviešiem šajā bēdulaikā palīdzēja tautas brāļi, kas dzīvoja Prūsijai pakļautajā t. s. Mazajā Lietuvā. Tur iespiestās grāmatas nelegāli ieveda Krievijas Lietuvā, kur tās tālāk izplatīja tautā. Taču mūsu kaimiņi baltieši - tā latgaļi sauca Kurzemes, Zemgales un Vidzemes iedzīvotājus - tautas brāļu labā nepakustināja ne pirkstu, kaut gan zināja par drukas aizliegumu Latgalē. Gluži otrādi: uzradās pat tādi baltieši - carisma pakalpiņi, kuri attiecībā pret latgaļiem pastrādāja nodevīgus darbus. Viens no tādiem bija baltiešu pops Jānis Sproģis, kurš izdeva latgaļiem domātu ābeci jeb bokveri. Šī ābece bija iespiesta baltiešu valodā, turklāt ar slāvu alfabēta burtiem. Jāpiemin, ka atšķirībā no latviešiem latgaļu valodā nekad nav tikuši lietoti gotu burti. Latgaļiem tā izrādījās divtik nesaprotama, un tās neņēma pat par velti izdalītas. Pēc šīs neveiksmes J. Sproģis rakstīja Krišjānim Valdemāram žēlabu pilnu vēstuli par “nepateicīgajiem latgaliešiem”: "Ja viņi negrib krievu alfabētu pieņemt, tad lai iznīkst kā tauta.".

1946. gadā Latvijas PSR Vēstures un valodas institūts iesniedza iesniegumu Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejai ar lūgumu ieviest drukas aizliegumu latgaļiem. Pamatojoties uz šo dokumentu, 1956. gadā Latvijas PSR Izglītības ministrija aizliedza latgaļu valodu skolās un tāpat grāmatu, laikrakstu un citu drukas darbu izdošanu latgaliski Latvijā (sk. A. Jūrdža fonda žurnāla “Dzeive” 184. numuru). Tas bija otrais drukas aizliegums Latgalē.

Ir sens novērojums - ja kāda lielāka tauta grib iznīcināt kādu mazāku tautu, vispirms tā iznīdē tās valodu.

1992. gadā Eiropas Padome pieņēma Eiropas reģionālo jeb (un) mazākumtautību valodu hartu, kuru Latvija vēl  nav ratificējusi. Tajā gan nav teikts, kādā mērā reģionālajai jeb (vai) mazākumtautības valodai jāatšķiras no valsts valodas. Ratificējot šo hartu, latgaļu valodai nāktos piešķirt kādu no tajā minētajiem statusiem. Neviens variants nešķiet labs. Acīmredzot no diviem ļaunumiem jāizvēlas tas mazākais.

Varētu sākt ar to, ka latgaļu valoda līdztekus valsts valodai, tas ir, latviešu valodai tiek atzīta par oficiālo/darba valodu Latgalē”. Nekas sevišķi jauns te nav jāizdomā, jo tas viss ir bijis jau iepriekš:

Noteikumi par latgaliešu izloksnes lietošanu.

( V. V. 183. n.)

1. Visām valsts iestādēm un amata personām jāpieņem iestāžu un privatpersonu iesniegumi latgaliešu izloksnē.

2. Latgalē valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī amata personām ir tiesība lietot latgaliešu izloksni darbvedībā un sarakstoties, kā arī sludinājumos, uz izkārtnēm u. t. t.

Rīgā, 1921. g. 11. augustā.

Ministru prezidents Z. Meierovics.

Iekšlietu ministrs A. Kviesis.

Iekšlietu ministra biedrs Vlad. Rubuls.

Kas un kad ir atcēlis šos noteikumus?

Ir noraidāmi spriedelējumi, ka cilvēki vairs negrib mācīties latgaļu valodu, jo tas, lūk, esot noiets posms. Ja latviešu valodai nebūtu noteikts ar likumu valsts valodas statuss, tad entuziastu to mācīties būtu visai maz arī latgaļu vidū, nemaz nerunājot par krieviem vai citu tautību pārstāvjiem. Latviešu valoda latgaļiem tomēr ir sava veida svešvaloda līdzīgi kā latviešiem lietuviešu valoda.

Nemaz nav tik daudz cilvēku, kas grib un var kaut ko darīt sava novada garīgās un materiālās kultūras labā. Ir bezjēdzīgi meklēt un cerēt vienmēr ieraudzīt šajos centienos separātisma rēgu, kaut gan der atgādināt, ka separātisms ir vienkārši medaļas otrā puse - pretreakcija uz koloniālismu.

Nav iespējams patriotisms pasaules mērogā, tas ir tikai lokāls. Un mēraukla tam ir cilvēka vēlēšanās redzēt savu dzimto sētu, pagastu, novadu sakārtotu un plaukstošu.

Reizēm šķiet, ka dažiem gribētos, lai latgaļi būtu kā  aitas, kas aklā padevībā nodurtām galvām steberētu uz to aizgaldu, kuru tiem labprāt ierādītu politiski angažētas valodnieces un valstsvīri.

JURIS CIBUĻS

(JURS CYBUĻS)

Mana adrese:

Lubānas ielā  123 - 53

Rīgā, LV - 1021

(personas kods: 061251 - 13066)

tālrunis darbā: 78114213 (9.00 - 17.00)

elektroniskais pasts: juriscibuls@e-apollo.lv; juriscibuls@hotmail.com