|
Zemes reljefa apzīmējumi Nautrānu vietvārdos |
|||
|
Anna Stafecka (LU Latviešu valodas institūts)
Zemes reljefa apzīmējumi Nautrānu vietvārdos
Nautrāni atrodas tagadējā Rēzeknes rajonā pie robežas ar Ludzas rajonu (vēsturiski tie pārmaiņus ir bijuši dažādos administratīvi teritoriālajos iedalījumos ar centru gan Ludzā, gan Rēzeknē, kopš 1999. gada tie atkal ir Rēzeknes rajonā).
Nautrānu nosaukums atrodams jau 16. gadsimta vēsturiskajos
dokumentos. Tie ir Rēzeknes stārastijas muižu revīziju
1712. un 1738. gada muižu revīziju dokumentos atrodami vairāki zemes apsaimniekotāju uzvārdi, kuriem atbilst mūsdienu Nautrānu ciemu nosaukumi (Babris, Brožagols, Čakšs, Čudorāns, Gailums, Jurdžs, Laizāns, Leška, Lozda, Rancāns, Razgalis, Strods, Pujats, Puksts, Turlajs, Žogota, Zušs, u. c.). Nautrānu apdzīvoto vietu nosaukumi sastopami arī 1784. gada ģenerālmērīšanā sastādītajā Ludzas pilsētas un apriņķa zemes aprakstā, kas publicēts 1943. gadā izdotajā Boļeslava Brežgo grāmatā “Latgolas inventari un generalmēreišonas zemu aproksti 1695-1784” (Brežgo 374). Nautrānu ciemu jeb sādžu nosaukumi iekļauti arī J. Endzelīna vietvārdu publicējumos ( DI IV I 291-292, Lvv), kā arī Valža Jura Zepa apjomīgajā darbā “Placenames of Latgola” (Zeps 1984). Nautrānu (līdz 1926. gadam Zaļmuižas) pagasts vēsturiski ir bijis un arī mūsdienās ir viens no latviskākajiem pagastiem Latgalē. Pēckara gados pagasta pamatiedzīvotāju skaits ir krasi samazinājies, taču nedaudzie ienācēji ir labi apguvuši ne tikai latviešu literāro valodu, bet arī vietējo izloksni, kura pieder pie augšzemnieku dialekta dziļajām latgaliskajām izloksnēm un joprojām ir stabila, to lieto visu paaudžu runātāji. Loģiski, ka šādā viendabīgā valodas vidē arī vietvārdi dzīvo izloksnes formā. Šajā rakstā uzmanība pievērsta nevis publicētajiem Nautrānu vietvārdiem, bet gan āru vārdiem jeb mikrotoponīmiem, kuri galvenokārt dzīvo tautas mutē un tādējādi ir visvairāk pakļauti izzušanai. Rakstā izmantoti 1973. gada vietvārdu vākšanas ekspedīcijā iegūtie materiāli (vācējs Ciprians Pokrotnieks), kā arī autores vietvārdu vākumi un precizējumi kopš 1983. gada. Šajā rakstā no savāktajām apmēram 900 vienībām izmantota tikai neliela daļa - zemes reljefa apzīmējumi, kuri iekļaujas dabas objektu nosaukumu sistēmā un atspoguļo vietējo iedzīvotāju priekšstatus par apkārtējo vidi, viņu pasaules uztveri un tēlaino domāšanu. Rakstā vietvārdi tradicionāli ir grupēti pēc attiecīgo reāliju rakstura, izdalot nelīdzena un paaugstināta reljefa formu, kā arī pazemināta reljefa formu apzīmējumus (sk. arī, piemēram, Hirša 1986; 1987).
Ar nelīdzenu un paaugstinātu reljefu saistītie vietu nosaukumi
akminis (akm'ìńc') Nautrānu vietvārdos nelīdzena reljefa apzīmēšanai sastopama vārda akmens (sal. lei. akmuõ) izloksnes forma akminis (akm'ìńc'): Akmiņa pļova, Akmiņu kalns la, Akmiņu klēpis la, Akmiņu sala klajums mežā, Lilie akmiņi ga, arī Akminājs me, Akmistainā pļava (sal. akmisteņš ‘akmentiņš’, akmistains ‘akmeņains’), Akmistājs ‘akmenājs’.
ce¦léms (caléms) Nosacīti uz paaugstinātu reljefu norāda arī leksēma ce¦lms (sal. lei. kélmas, sīkāk sk. ME I 369). Vietvārdos parasti tiek lietota daudzskaitļa forma ce¦lmi, kura apzīmē gan izcirstu mežu, gan tā vietā ierīkotu pļavu, tīrumu vai māju: Ce¦lmi me, mā, Ve¦cie ce¦lmi jaunaudze, Ce¦lmu gals ga, Ce¦lmu pļava (2x).
kaléns (kolénc)
Kaut gan Nautrānu pagasta teritorijas lielākā daļa atrodas līdzenumā, tomēr
viens no biežāk lietotajiem vārdiem paaugstināta reljefa apzīmēšanai ir
kalns (sal. lei. kálnas,sīkāk sk. ME II 143). Parasti tas apzīmē
pauguru vai arī pavisam nelielu reljefa paaugstinājumu Tas ir arī viens no
izplatītākajiem fizioģeogrāfiskajiem terminiem visā Latvijā (Hirša 1986,
88). Nautrānos reģistrēti daudzi vietvārdi ar komponentu kalns,
nereti tiek lietota arī deminutīva forma kalneņš – gan
fizioģeogrāfiska termina nozīmē, gan arī kā ģeogrāfisku objektu
apzīmētājkomponents: Akmiņu kalns la, Aluota kalns la (sal.
aluots ’avots’), Ančakrista kalns la (sal. ančakrists
‘antikrists’), Apaļais kalns la, Augstais kalns pa, Bē¦rzu
kalns la, Brūža
kalneņš pa (atradies pie muižas spirta brūža), Degts kalns
la (sal. degts ‘deguts’), Dieva kalns la, Dubļu kalns
la, pļ un ze, Gaiļa kalns la, Garais kalns la (2x) un me,
Egļu kalns la, Granta kalns la (izloksnē lieto o-celma
formu grants), Kača kalns la (sal. kačs
‘kaķis’), Kačinis kalns la (sal. kačine ‘kaķene’),
Kalvja kalns la (sal. kalvis ‘kalējs’), Kapu kalns
pa, Krievu kalns la, Kukuļu kalns la, Kūzula
kalns pa (sal. kūzuls ‘bišu strops, putnu
būrītis’), Kvartas kalns la (sal
krasts (krosc) Uz paaugstinātu reljefu norāda arī leksēma krasts (sal. lei. krãštas, sīkāk sk. ME II 260), kas var apzīmēt ūdenstilpnes malu. Nautrānos reģistrētie vietvārdi ar komponentu krasts gandrīz visi arī atrodas Ičas upes krastā: Krasta mala la, Lilais krasts la, Glīzda krasts (sal. glīzds ‘glūda’), Vēžu krasts. Tomēr divi reģistrētie vietu nosaukumi Krasti un Krasteņš, kuri attiecas uz objektiem, kas nav ūdenstilpnes malā, šķiet, saistāmi ar izloksnē jau novecojušu vārda krasts nozīmi ‘kaudze’, piemēram akm΄iņu krosc ‘akmeņu kaudze’; sadzyna ’sastūma’ krỳumus i z΄äm΄i, taî t'ì krost'i i stùou9 [pēc meliorācijas].
krûts (kryûc') Arī Nautrānos, tāpat kā lielā daļā Latgales izlokšņu, ar nozīmi ‘cinis’ lieto vārdu krūts (i-c.), kas cilmes ziņā saistāms ar lei. kr(i)útis “ ęó÷ŕ, ăđóäŕ”, la. akmeņkrūte “Steinhaufen”, la. kraũt (sīkāk sk. ME II 293). Vietvārdos šī leksēma parasti ir nelīdzenu, ciņainu pļavu apzīmējuma komponents: Krūšājs, Krūtainā pļava, Krūtājs(3x), Krūtinieks.
sala (sola) Leksēma sala(sal. lei. salà, sīkāk skat. ME III 664) ir viena no izplatītākajām Nautrānu vietvārdos. Izloksnē tas ir polisēmisks vārds, ko atspoguļo arī vietu nosaukumi. Vietvārdi ar nozīmi ‘sauszemes daļa, ko no visām pusēm ierobežo ūdens’ Nautrānos nav reģistrēti, jo nav attiecīgo objektu. Vārds sala ir to vietu nosaukumu komponents, kuri apzīmē: 1) augstāku vietu purvā vai pļavā: Apšu sala, Atslē¦gu sala, Bē¦rzu sala, Jūrdžu sala apstrādāts zemes gabals purvā, Lauztā saleņa, Lejas sala, pa, Ludbārsala la, Slieču sala; 2) klajumu mežā: Akmiņu sala, Be¦ku sala (2x), Dieva sala, Kopču sala (sal. kopcis ‘robežstabs, kupica), Me¦lnā sala, Viršņa saleņa(sal. viršņi ‘virši’); 3) nelielu mežu: Bē¦rzsaleņa, Dieva sala, Garā sala, Kristu sala (sal. krists ‘krusts’), Kopču sala; 4) koku puduri: Kļavu sala, Saleņa egļu puduris starp laukiem; 5) tīrumu un pļavu: Apaļā sala la, Bē¦rzsaleņa, Blusu saleņa pļ, Dadzu sala la, Dieva sala pļ, Galdu sala la (sal. galds ‘apstrādāts gluds dēlis’), Garā sala la, pļ, Kopču salas la, Laivas sala la, Laivu sala pļ, Liepu sala mā, la, pļ, Lilā sala la, Me¦lnā sala la, Vucinu sala pļ (sal. vucins ‘auns’). Vārds sala ir arī apdzīvoto vietu, kuras parasti atrodas meža vidū, komponents: prančusola, zierņusola, no šīs leksēmas veidots arī ciema nosaukums Soloviči, kurš 18. gadsimta Nautrānu draudzes metrikās (CVVA 7085f., 524. lieta) fiksēts arī kā Sołowiszi (līdzās Sołowiczi) , tātad salavieši jeb ‘salas iedzīvotāji’. sala ir arī ciema daļu vai māju nosaukumu komponents: Liepu sala mā, Me¦dssala ze (sal. me¦ds ‘medus’), Sala js, Salas ciema daļa, no pārējās ciema teritorijas norobežota ar krūmu joslu, Dzērves sala ciema daļa.
tìlts (tỳlts) Par paaugstinātas vietas (tiesa, mākslīgas izcelsmes) apzīmējumu uzlūkojams arī vārds tilts (sal. lei. tìltas ME IV 189-190), kurš, tāpat kā latviešu literārajā valodā, Nautrānos pārsvarā tiek lietots ar nozīmi ‘inženiertehniska celtne ceļa pārvadei pār apvidus šķēršļiem (upēm, gravām)’ (skat. Llvv 7, 541).Vietu nosaukumi ar komponentu tilts visbiežāk apzīmē Ičas upes tiltus, un parasti tiem pamatā ir tuvākās apdzīvotās vietas vai cita objekta nosaukums: Bliseņu tilts, Cisovkas tilts, Rancānu tilts. Mazāko tiltu (pāri grāvjiem, strautiem) nosaukumi nereti ietver vai nu tuvumā esošā ģeogrāfiskā objekta nosaukumu, piemēram, Kapu tilts, Ve¦cās sē¦tas tilteņš (ve¦cā sē¦ta – tā sauca bijušās mājas vietu sādžā pēc iziešanas viensētās), Lejas tilteņš, Lejas līču tilts, vai netālu dzīvojošās personas vārdu, uzvārdu vai iesauku, piemēram, Krišana tilts, Madaļas tilteņš, Mazuru tilteņš, Meņģeļa tilts, Onupra tilts. Taču vecākās paaudzes nautrāniešu atmiņā 20. gadsimta 80.- 90. gados vēl bija dzīva vārda tilts nozīme ‘no zariem taisīts ceļš pāri purvainai, grūti izbraucamai vietai”. Šī nozīme reģistrēta divos vietvārdos. Abos gadījumos tas ir vārdu savienojums Tilta gals - la un meža ceļa tālākā vieta.
Ar pazeminātu reljefu saistītie vietu nosaukumi
apàrs (opòrs) Izloksnē lietotā vārda apars nozīme saskan ar ME doto vārda apars trešo nozīmi ‘zems, ar zāli aizaudzis, lietus laikā ūdens pārklāts zemes gabals’. Etimoloģiski tas saistāms ar *apvars, kas, tāpat kā atvars, lietots ar nozīmi ‘dzelme’ (ME I 75). apars parasti ir to vietvārdu komponents, kuri apzīmē zemu, mitru pļavu vai arī vietu, kura senāk tāda bijusi: Apareņi ze, Drēb(j)u apars pļ, Dziļais apars pļ, Garais apars pļ, Kalna apars pļ, Kumeļa apars pļ, Liepas apars pļ, Liepeņu apars pļ, Lilais apars pļ, Niedru apars zema pļ.
dùobe (dùb'ä) Atšķirībā no latviešu literārās valodas vārdam duobe Latgales izloksnēs, tāpat kā lietuviešu valodā (sal. lei. duobẹ ME I 531) un dažās Lejaskurzemes izloksnēs, ir nozīme ‘bedre’. Vietvārdi ar komponentu duobe pārsvarā arī apzīmē pazemināta reljefa formas – bedres, nelielas ieplakas - vai arī liecina, ka šādas bedres atradušās citu objektu tuvumā: Aluota duobe atvars Ičā (sal. aluots ‘avots’), Briežu duobes pļ, Degts duobe (-s) la (2x) (sal. degts ‘deguts’), Duobeņa pļ, Duobeņas kalns la, Duobes līcis pļ, Duobes rūcis (sal. rūcis ‘neliels strautiņš’), ze, Lapsu duobes me (2x), Māla duobes ga, Smilkšu duobes ga.
leja ( l'äja) Leksēma leja parasti tiek lietota pretstatā paaugstināta reljefa formas apzīmējumam kalns: Lejas akas pļava, Lejas mārki, Lejas pļava, Lejas sala, Lejas tilteņš (3x).
lìekne (l'ìkńä) Izloksnē vārds liekne pazīstams ar nozīmi ‘ieleja’. Arī vietu nosaukumi ar komponentu liekne parasti apzīmē ieleju, kura visbiežāk ir pļava: Bē¦rzu liekne pļ, Lelā liekne (2x) pļ, Liekne pļ, Lieknīte pļ, Mīzalu liekne zema pļ, bieži pārplūst, Sārnu liekne plaša ieleja, senāk bijis ezers, kas aizaudzis.
pèiss (p'èiss) Zemas pārpurvotas vietas apzīmēšanai Nautrānos lieto divus vārdus: pūrs un peiss Vārds peiss (par cilmi dažādi viedokļi, sk. ME II 234). tiek lietots ar nozīmes niansi ‘aizaudzis purvs vai pārpurvojies mežs’: Apalais peiss, Be¦ku peiss, Degteru peiss, Garais peiss, Viļumu peiss. Reģistrēta arī deminutīva forma peiseņš: Be¦ku peiseņš.Visai izplatīts ir pļavas apzīmējums peisamala, parasti tā ir pļava, kas atrodas pie kāda aizauguša purva.
pùr(v)s (pū$rs) Viens no biežāk sastopamajiem pazemināta reljefa formas apzīmējumiem Nautrānos ir vārds pur(v)s jeb pū$rs (sal. lei. pur̃vas “ Strassenschmutz”, sīkāk sk. ME III 421): Elkšņu pur(v)s pļ, Garais pur(v)s (4x), Garuozu pur(v)s, Kazu pur(v)s la, Ķēves pur(v)s zema pļ, Krauča pur(v)s (sal. kraucis ‘skroderis’), Vāļu pur(v)s, Vepra pur(v)s pļ, Vilku pur(v)s pļ. Izplatīta arī deminutīva forma pur(v)eņš: Apalais pur(v)eņš, Be¦ku pur(v)eņš, Kāpuru pur(v)eņš, Uogu pur(v)eņš, Vilku pur(v)eņš.
Daži pazemināta reljefa formu apzīmējumi Nautrānos reģistrēti tikai sporādiski, arī atbilstošie apelatīvi izloksnē nav konstatēti.
dubre (dubr΄ä) Reģistrēti divi vietvārdi ar sakni dubr- : dubre pļ un dubrenis pļava krūmainas ga. Šķiet, ka hipotētiski tas varētu būt saistāms ar dubrs, kas varētu būt no *dubris “ dūkstains meža ceļš pa melnzemi” (sīkāk sk. ME I 509).
kukužnìeks (kukužńìks) Nautrānos reģistrēti divu ģeogrāfisko objektu nosaukumi kukužnieks. Vienā gadījumā tā ir neliela, zema, krūmaina pļava. Otrs ir paliels objekts – plaša ieleja, kura lietus laikā pārplūst. Nosaukuma motivācija acīmredzot saistāma ar purva auga vaivariņi izloksnes nosaukumu kukuži (iespējams, radies ar vārda nozīmes pārnesumu no kukucis ‘pika, kunkulis’ (EH I 668), kukužņi ‘kukuržņi’ (ME II 303), skat. LVDA 18. kartes komentāru), sal. arī kukuči ‘vaivariņi’ un Kukuči sala purvā Sakstagalā (Lvv I, 2, 166).
pê¦ds (pâds) Izloksnē lieto vīriešu dzimtes formu pê¦ds. Tā reģistrēta arī vietas nosaukumā me¦lna pê¦ds, kas apzīmē septiņas ledāja veidotas dziļas gravas (dabas aizsardzības objekts). Vārds me¦lns šeit ir eifēmisms un lietots ar nozīmi ‘velns, nelabais’ (velna vārdu izrunāt visvecākās paaudzes runātāji joprojām vairās).
slèsne (s' l'ä$s'ńä) Abi ar komponentu slēsne reģistrētie objekti atrodas vienlaidus pazemināta reljefa teritorijā: Slēsne iepirktie zemes gabali un viensētas mežā un Mazā slēsne pļ. J. Endzelīns apelatīvu slēsne skaidro kā staignu vietu, arī augstāku stigu purvā, tas atbilst arī adjektīvam slēsns ‘zems, mitrs’ (ME III 930). Arī lietuviešu valodas izloksnēs reģistrēts vārds slẽsnas ‘žemas, slénus’ (LKŽ XIII 5), kas apzīmē pazeminātu reljefu.
stedžere (st'ädž'ä΄rä) Nosacīti kā pazemināta reljefa formas apzīmējumu varētu minēt arī vārdu stedžere, jo visi trīs Nautrānos reģistrētie vietvārdi ar šo nosaukumu ir zemu pļavu apzīmējumi: Stedžere (2x) un Stedžeres. J. Endzelīns vārdu stedžere ‘meža vai lauka gabals, kas ķīļveidīgi ievirzās iekšā’ hipotētiski saista ar meža pļavas nosaukumu vedzere, no kā stedžere varētu būt radies kā atskaņu vārds (ME IV 521), sal. arī steģere “ šaura ūdens strēmele, kas iestiepjas pļavās”, arī “staigna vieta, staigna pļavas strēmele mežā” EH II 575). Rakstā aplūkotie ar zemes reljefu saistītie Nautrānu vietu nosaukumi ir tikai neliels ieskats šī novada bagātajā mikrotoponīmu klāstā. Analizētais materiāls ļauj secināt, ka paaugstināta un pazemināta reljefa nosaukumi ir baltiskas cilmes vārdi.
Avotu un literatūras saīsinājumi
Brežgo - Brežgo B. Latgolas inventari un generalmēreišonas zemu aproksti (1695-1784). Daugavpils: V. Lōča izd., 1943. CVVA- Centrālā Valsts vēstures arhīva materiāli. DI – Endzelīns J. Latvijas vietu vārdi. 2. d. Kurzemes un Latgales vārdi. Grām. Darbu izlase. R.: Zinātne, IV sēj. I. D. EH - Endzelīns J., Hauzenberga E. Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai. R., 1934-1946, 1.-2. sēj. Hirša 1986 – Hirša Dz. Paaugstināta un nelīdzena reljefa fizioģeogrāfiskie termini Sarkanmuižas vietvārdos. LPSR ZA Vēstis. 1986. 8, 82-98. Hirša 1987 - Hirša Dz. Ieskats bij. Sarkanmuižas (resp. Ventas) pagasta toponīmijā . Grām.: Onomastikas apcerējumi. R.: Zinātne, 1987. 48 – 124. LKŽ - Lietuvių kalbos žodynas. – Vilnius: Mokslas,1984. T. XIII. Llvv - Latviešu literārās valodas vārdnīca. R.: Zinātne, 1991. 7 sēj., 2. d. Lvv – Endzelīns J. Latvijas PSR vietvārdi. R.: LPSR ZA izd. I daļa, 1.-2. sēj. ME - Mīlenbahs K. Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. R.: Izglītības ministrija,1923-1932. 1.- 4. sēj. Škutāns - Škutāns St. Dokumenti par klaušu laikim Latgolā. – Minhene: Latgaļu izdevnīceiba, 1974. Zeps - Zeps Valdis Juris Placenames of Latgola .- Wisconsin: Baltic Studies Center, Madison, 1984.
Names of Ground Relief Shapes in Nautrāni placenames Summary
The article deals with names of specific relief shapes reflected in Nautrāni placenames as names of forms of rised and lowered ground. The analized material allows a conclusion that all the names of ground shapes are of Baltic origin.
|
|
||